Brīvprātīgā Kristīne

Žurnāls: 02 | Zilo kalnu Stirnu buks 2018 Maijs

Teksts: Signis Vāvere

Katrs Stirnu buka pasākums nav iedomājams bez brīvprātīgajiem. Tie ierodas rīta agrumā, strādā reģistratūrā, dodas mežā iekārtot ūdens punktus un pavada tur visu dienu. Pasniedz finišētājiem medaļas un pat dažreiz sanāk pašiem noskriet kādu “stirnubuku”. Grūti kādu vienu izcelt, bet Kristīne var visu, būt brīvprātīgā Stirnubukā un citos mačos, aktīvi skriet un to visu darīt kopā ar ģimeni.

Nevienas sacensības nav iedomājamas bez brīvprātīgajiem. Kāpēc tu esi brīvprātīgā?

Viena konkrēta “tāpēc ka“ nav. Brīvpratīgo padarīšana sākās ar Siguldas pusmaratonu. Gribēju skriet, bet ienācās trauma… Sacensību gaisotni vajadzēja, izlēmu apskatīt to pasākumu no otras puses – pamēģināt, kas tas brīvprātīgais tāds īsti ir. Iepatikās. Tagad taku skrējieni ir ņēmuši virsroku pār asfalta skrējieniem. Skrējiensoļojums Rīga – Valmiera, „Stirnubuks”, „Meža taku skrējienu” rīkotie pasākumi, „Noskrien ziemu” – katrs no skrējieniem ir atšķirīgs, katram sava odziņa. Vienojošais ir emocionālais lādiņš, ko gūsti no katra pasākuma. Daba, tikšanās prieks, līdzi jušana, dažādi risināmi jautājumi – vienmēr ir interesanti, pat ja finišā stāvi jau trešo stundu, izlijis līdz pēdējai vīlei.

Pati taču esi skrējēja. Padodot ūdeni, pašai negribas skriet līdzi?

Nē, negribas gan. Tad ir cits režīms – sagatavot ērtu darba vietu, lai maksimāli ātri varētu padzirdīt / pabarot skrienošos, palīdzēt uzpildīt dzeršanas sistēmas, piefiksēt un sasaukt, ja kāds aizskrien nepareizā virzienā u.c.

Skrējēji novērtē brīvprātīgo darbu?

Domāju, ka jā, novērtē. Kā gan citādi vienas dienas laikā varētu saņemt tik daudzus „Paldies!”?

Tavs puika arī strādā kā brīvprātīgais. Ģimenes pasākums?

Dēls strādā, vīrs arī. Sanāk ģimenes pasākums.

Kā pārējo ģimeni sanāca iesaistīt? Vai vienmēr esat „pilnā sastāvā”?

Vīrs iesaistījās, jo “jāredz, kur tā sieva vazājas”. Pirmais pasākums – Siguldas pusmaratons, gadu pēc tam, kad es pamēģināju brīvprātīgo darbošanos. Pēc tam pa ķēdīti, pilns komplekts – Rīga – Valmiera, „Zilonis”, „Stirnu buks”, „Patriots”, „Noskrien Ziemu”.

Dēls teica: “Tu vienmēr tāda priecīga atbrauc no pasākumiem. Gribēju redzēt, kāpēc.” Pirmā reize bija nakts skrējiens „Zilonis Babītē” – barošanas punkts. Iepatikās. Tagad kalendārā sazīmēti pasākumi, uz kuriem jābrauc, pat ja iepriekšējā dienā bijusi ballīte.

Vienmēr neesam „pilnā sastāvā”, katram no mums ir arī savstarpēji nesaistītas nodarbošanās.

Ar vīru bieži esat manīti brīvprātīgo pienākumos darbojamies tandēmā. Tas ir pluss vai mīnuss (gan laulības dzīvē, gan brīvprātīgojot)?

Pluss, visos virzienos un no jebkura skatupunkta!

Ja abi piedalāmies kā brīvprātīgie, ir kopīgs darbs darāms. Reģistratūras tango, finišs vai barošanas punkts… kopīgi risināmi jautājumi, darbošanās, kopā būšanas prieks.

Ja viens brīvprātīgo, bet otrs brauc ar moci vai makšķerē, satiekoties ir plaša spektra materiāls ko pārrunāt.

Kāds

Tu esi bijusi brīvprātīgā dažādās sacensībās. Kurās pašai patīk piedalīties?

Kā dalībniekam man tuvāks formāts ir sacensības ar mazu dalībnieku skaitu, bet ik pa laikam prasās izkāpt ārpus komforta zonas un izskriet kādu „Stirnu buka” vai citu daudz dalībnieku skrējienu.

Vairākus gadus mans favorīts ir „Meža taku skrējieni” organizētais skrējiens „Patriots” – himna, starta šāviens, skrējēji ātri vien izretojas, brīžiem šķiet, ka mežā esmu viena pati…

Skrien, brauc ar riteni, kāp kalnos. Kur tu atrodi enerģiju visam?

Nezinu, jo siltāks un saulaināks, jo vairāk gribas ko darīt un kustēties. Skriešana ir ikdienas nepieciešamība. Brīžiem iestājas slinkums, tā pārvarēšana ir īsts izaicinājums. Ne vienmēr uzvaru es. Kalni… aizbraucot uz kalniem pirmo reizi, ir divi varianti: 1) nekad vairs; 2) jābrauc atkal. Man sanāca otrais variants.

Kurš brīvprātīgā pienākums tev sniedz vislielāko prieku?

Reģistratūra + finišs. Skrējējs, kas izņem numuru, un tas pats skrējējs, ieskrienot finišā, bieži vien ir kā divi pavisam atšķirīgi cilvēki.

Gargabalu, nakts sacensībās patīk būt dzirdināšanas / barošanas punktos. Ieved tumšā mežā un atstāj pāris cilvēku. Jāceļ nojume, jāsarūpē cienasts. Brīžiem ir tā jocīgi un drusku bailīgi… krūmos kaut kas brakšķ, pirmā doma – ja nu atnāk alnis?? Tad sāk sarasties skrējēji, un bailes pazūd.

Ko brīvprātīgie sagaida no skrējējiem?

Par citiem nezinu, bet konkrēti es sagaidu, ka skrējējs pēc numura nāks ar ID karti. Nopietni… īpaši tie, kuriem ir gari un sarežģīti uzvārdi. Sacensību centrā vienmēr ir skaļi, reizēm uzvārdu nākas pārprasīt vairākkārt. Kartes uzrādīšana ļoti paātrina numura atrašanu/izsniegšanu.

Kāds ir tavs lielākais sasniegums taku skriešanā?

Oficiāls – sacensībās skriets un fiksēts ir „Stirnu buka” Karostas Lūsis.

Ne sacensību režīmā, pašas izdomāts skrējiens vienatnē, Čiekurkalns – Vecāķi – Mangaļsala – Čiekurkalns. 39 km pa mežu, pa šoseju, pa pludmali. Tāda skarbā romantika drēgnā novembra dienā. Īsta svētība ir vīra pasniegta tēja norunātajās tikšanās vietās.

Brīvprātīgajam sanāk izbaudīt sacensības? Tirdziņu, koncertu, izlozi?

Sanāk. Reģistratūras un finiša darboņiem jo īpaši, viņi visu laiku ir notikumu epicentrā.

Tie, kuri mežā, arī reizēm izbauda. Koncertu nedzird, bet viņiem ir citi prieki. Reizēm…

Kāda ir brīvprātīgā diena „Stirnu bukā”?

Īsumā – tiešām, diena jau pagāja? Kur nākamais posms?

Garā versija – atbrauc, apskaties, izpēti, sazīmē aktuālās būves – mantu glabātuve, ēdinātava, loterijas kaste, duša, WC. Instruktāža, bonusu sadale. Krāmējies ar reģistratūras iekārtošanu, gaidi dalībnieku sarakstus, numurus, klačojies ar citiem brīvprātīgajiem. Pusstundu pirms reģistratūras darba sākuma ierodas pirmais skrējējs, kurš grib izņemt numuru. Drīz pēc tam atnes numuru kastes, sarakstus. Klajums pamazām piepildās ar skrējējiem, ballīte sākas. Skrējēju skaits pieaug proporcionāli tam, kā samazinās laiks līdz startam. Pirmie zvēri pulcējas uz startu, uzruna, bungas, un aiziet mežā! Ik pa laikam kāds aizkavējies atskrien pēc numura, kad starts jau viņa distancei ir bijis, palīdzi pēc vajadzības ar numuru, čipu u.c., balss izrunāta, uz laiku pazūd… Kad visi zvēri salaisti mežā, jāapgūst finiša zona. Kurš pie medaļām, kurš ūdeņiem, kurš dalīs citus labumus. Kamēr finišē pa vienam, ir mierīgi, bet tad sākas intensīvais cikls, kad viņi visi skrien reizē, nākas iespringt, lai sadalītu zvēriem pareizās medaļas. Kad finišētāju plūsma mazinās, saproti, ka esi aizmirsis paēst, tas tiek labots, jo viens no brīvprātīgo bonusiem ir siltas, gardas pusdienas.

No meža atgriežas dzirdināšanas punktu brigādes, finiša zonā iestājas mierīgāks periods, jo trasē vien pārdesmit cilvēku. Kad redzi riteņbraucēju, zini, ka darba diena ir beigusies, var iedzert alu. Apbalvošanas un izloze liecina, ka ballīte drīz beigsies. Atvadas… līdz nākamajam posmam!