Betmens uz Stirnu buka pjedestāla
Žurnāls: 07 | Līgatnes Stirnu buks 2018 Oktobris
Teksts: Signis Vāvere
Atceraties to foršo video, kur mazu, smalku meiteni Stirnu buka pašreklāmas video veidotāji dzina skriet pāri Ventas rumbai? Karīna Helmane – Soročenkova ir viena no labākajām gludo distanču skrējējām Latvijā, lai arī ikdienā strādā par angļu valodas skolotāju, labprāt ada un ir mazā Miķeļa mamma, viņa var ne tikai pārskriet pāri upei, bet arī vienā no ātrākajiem pasaules maratoniem – Berlīnes maratonā, finišēt kā 33. ātrākā sieviete, noskriet visas Buka distancē un izskriet Gaiziņkalna karnevālu Betmena tērpā. Viņa ir mūsējā!
Tevi var redzēt gan šosejas skrējienos, gan stadionā, gan Stirnu bukā? Kad tu trenējies?
Jā, nu kaut kad tam visam pa vidu arī trenējos. Stadions un manēža gan ir tikai pāris reizes sezonā, piemēram, šogad 3 starti manēžā ziemā un 2 starti vasarā stadionā, turklāt dalība Prezidenta balvas izcīņā nebija plānota, par startu uzzināju vien dažas dienas pirms tam. Bet nu tā sanāca… Vienmēr ir gods piedalīties un cīnīties par Latvijas Čempiona titula iegūšanu. Galvenie starti man tomēr ir šosejas skrējieni un takas vairāk redzu kā nedēļas garo treniņskrējienu, kad nu tās iekrīt. Kaut gan šobrīd esmu ļoti priecīga, ka pēc švakās pagājušā gada sezonas atkal varu kāpt uz pjedestāla savā mīļākajā skriešanas seriālā – Stirnu bukā. Turklāt šogad, manuprāt, tieši Buka distancē izveidojusies ļoti spēcīga konkurence.
Kura ir labākā taku skrējēja Latvijā?
Hmm… labs jautājums. Ja skatāmies uz Latvijas takām, tad es teiktu, ka, lai kādu distanci Stirnu bukā atbrauktu uzskriet Ilona – viņa tik un tā izgriezīs mums visām pogas, kaut gan arī viņa vairāk ir šosejas skrējēja, tāpat kā es. Bet Ilona vienkārši ir spēcīga, viņa to mierīgi var izdarīt. Nu tas ir – skriet takas gluži tāpat kā šoseju. Ja skatāmies uz sarežģītākām un stāvākām takām, piemēram, Siguldas Kalnu Maratonu, tad te noteikti jāizceļ Anete. Tur viņa ir īsts spečuks. Un tepat pavisam svaigā atmiņā Monblāna skrējieni – Linda nospridzināja ne pa jokam, finišējot 11. vietā. Šīs jaunās meitenes es apbrīnoju, viņām ir krampis!
Ogrē un Kamparkalnā šogad biji ātrākā Stirnu buka distancē. Trasē sanāk redzēt konkurentes?
Jā, konkurentes sanāk redzēt gan. Ogrē visu laiku Zandu redzēju sev priekšā, un tikai pēdējos līdzenākajos kilometros ieslēdzu pati savu 5. ātrumu, lai panāktu viņu apmēram kilometru pirms finiša. Toreiz mūs šķīra vien 12 sekundes. Kamparkalnā arī bija ļoti līdzīgs scenārijs. Tur trešdaļu distances pat skrēju 3.vietā – 3 soļus aiz komandas biedrenes Kitijas – sākuma kalniņi bija mani piebeiguši. Kad Kitija mani panāca, tad centos turēties līdzi. Distances vidusdaļā drusku atvilku elpu, pieliku soli un, tad atkal nepilnus pāris kilometrus pirms beigām ieraudzīju aiz līkuma Zandas asti noplīvojam. Finišs tik tuvu, biju gatava izlikt no sevis visu atlikušo enerğijas kripatiņu. Izdevās!
Un puiši necenšas skriet ātrāk, kad tu viņus apsteidz?
Man šķiet, ka pārāk daudz tos puišus es nemaz neapdzenu, bet ir bijušas reizes, kad esmu pavilkusi kādu arī līdzi.
Kā tev patīk Kalna karaļa ieskaite?
Kalna karaļa ieskaite ir diezgan iznīcinošs posms, un, ja es nepiedomāju pie tā, ka man vajadzētu tās kājiņas kustināt ātrāk, tad bieži vien zaudēju ļoti daudz punktu. Man vispār pa tiem kalniņiem grūti iet, man ir diezgan augsts pulss, es teiktu, ka manas kājas varētu vairāk izturēt nekā mana sirds. Un tāpēc es Stirnu buku kā tādu vispār skrienu tā, lai es labi justos, nespēju no sevis izlikt visu, kā to, piemēram, varu šosejas vai stadiona skrējienos. Vienmēr, un it sevišķi pēc pagājušā gada Madonas posma, vispirms domāju par savu labsajūtu un veselību. Neviens skrējiens nav tā vērts, lai to atstātu braucot ātrās palīdzības mašīnā, sirēnām gaudojot. Tur, protams, bija vēl klāt arī citi apstākļi, kāpēc tā notika, bet doma ir tā pati. Man pat bieži ir tā, ka tieši pirms Kalna karaļa posma kājas paliek kā makaroni – sajūta tāda, it kā tūlīt vairs vispār nevarēšu paskriet. Organisms pats sevi sargā un neļauj pārpūlēties. Bet kopumā Kalna karaļa posms visu sacensību padara tikai interesantāku, kā jau īstā sportā pieklājas!
Uzvara Līgatnē un ļoti ātrs Kalna karaļa posms dotu uzvaru 2018. gada sezonas kopvērtējumā. Vari?
Izklausīsies diezgan nožēlojami, bet droši vien, ka nevaru. Visu jau to iepriekš pieminēto iemeslu dēļ. Bet es no sirds priecājos par Kitiju, viņa ir lielisks piemērs tam, ka uzskrienot ātri sprinta etapu var iegūt daudz vairāk punktu, nekā pazaudēt, ja distancē iegūta zemāka vieta. Zaķa distancē līdzīga situācija arī Baibai. Es, protams, ļoti gribētu uzvarēt, bet ziniet – katram savs. Es zinu savas stiprās puses, ir disciplīnas, kurās šobrīd esmu ātrāka par citām meitenēm. Atgriešanās uz Stirnu buka pjedestāla man jau tāpat nozīmē ļoti daudz, tā kā esmu apmierināta ar savu sniegumu, kāds tas ir šobrīd.
Tevi vairāk interesē uzvaras posmos vai kopvērtējums?
Nu… posmi ir biežāk, bet sezonas kopvērtējums tikai viens. Tas varbūt ir kripatiņu nozīmīgāks par atsevišķu posmu pjedestāliem, bet man tomēr patīk, ka šosezon katrā posmā man ir bijis, kad uzkāpt pakāpienu augstāk par citām.
Betmena tērps ir netīšām vai tur ir kaut kas apakšā?
Betmena tērps gluži netīšām nav. Vispār to iesāka viena no Miķeļa omēm, pirmajos Ziemassvētkos viņam uzdāvinot bēbīšdrēbes un cepurīti ar šo tematiku. Un tad, kad izdomājām, ka taisīsim mums visiem svētku pasākumu par godu Miķeļa 1. dzimšanas dienai, tad nebija nekādu šaubu – tā būs Betmenballīte! Tam par godu arī tika iegādāts šis tērps. Pagājušogad skolā vēl uzvilku 31. oktobrī visu svēto dienas noskaņās, un tā tas plauktiņā stāvēja un gaidīja savu nākamo uznācienu. Gaiziņkalna karnevāls bija perfekts iemesls, lai tērpu atkal liktu lietā!
Tavi skolēni prasa tev padomus kā uzvarēt?
Skolēni neprasa padomus kā uzvarēt, bet daudz jautājumu par skriešanu un citām lietām uzdod gan. Vienmēr taču ir interesantāk tāpat vien paklausīties un parunāt, nekā mācīties gramatiku vai jaunos vārdiņus!
Un Stirnu bukā piedalās?
Man ir skolēni, kas skrien Stirnu bukā, un es ar viņiem ļoti lepojos! Tad es klusībā priecājos, ka mums kaut kas vēl ir kopīgs, ne tikai satikšanās skolā un klasē. Protams, brīvā laika aktivitāšu ir daudz un dažādas, nekad nevienam neesmu teikusi, ka obligāti ir jāskrien, bet uzskatu, ka vispār ir ļoti svarīgi darīt kaut ko, galvenais, lai pašam tas patīk. Ar varu nevienam neko uzspiest nevajag. Man vispār ir tāda klusa cerība, ka es kādreiz varētu reizi nedēļā ar skolēniem, kam arī patīk skriet, doties kopīgā treniņā. Varbūt kādreiz saņemšos… Nekādu treneru diplomu gan man nav, bet tas arī nav galvenais.
Skolotāja, jaunā māmiņa, viena no labākām garo distanču skrējējām Latvijā. Ko vēl tu dari?
Vēl bez ģimenes pienākumiem un statusiem, skolotājbūšanas un skriešanas man patīk rokdarbi, it sevišķi adīšana. Labprāt lasu grāmatas gan angliski, gan latviski. Un arī virtuvē pie plīts man patīk darboties, it sevišķi dažādu saldu kārumu meistarošanā. Kādreiz vēl patika sekot līdzi mūzikas aktualitātēm, kā arī jaunākajām filmām un bija arī pāris iemīļoti seriāli. Tagad gan tam vairs īsti laika neatliek.
Kā tu nokļuvi Stirnu bukā?
Stirnu bukā es nokļuvu vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem – septembrī biju pieteikusies skriet savu pirmo maratonu Valmierā, izdomāju, ka man vajadzētu kādreiz noskriet ko garāku nekā parasti treniņos skrienu. Otrs – māju tuvuma faktors. 2014. gadā vēl biju tikai stadiona skrējēja, braukāju pa LVS posmiem. Veda mūs visus kopā no kluba un sporta skolas, par transportu nebija jāuztraucas. Toreiz par tādiem taku skrējieniem vēl neko nezināju. Un pat iedomāties nevarēju, ka var tā katru nedēļas nogali braukt uz citām sacensībām visos iespējamos virzienos. Nepilni 5 km no mājām – tas toreiz likās pieņemams attālums, lai pati mērotu ceļu uz sacensībām. Treškārt – Rimants ir manas labākās draudzenes Kačiņas brālis, toreiz gan tā vēl nepazinu un nedraudzējāmies kā tagad, tomēr sava fīča tur bija. Nu kaut kā tā!
Līgatnes Stirnu buks būs tev divdesmitais. Kurš posms visvairāk ir paticis?
Stirnu bukā grūti nodalīt vienu posmu no citiem, jo vienmēr no tā tiek gūtas pozitīvas emocijas. Jā, arī tad, ja sanāk pāris stundas pavadīt slimnīcā pie sistēmas… Jo atgriežoties atpakaļ ir tik daudzi, kas Tevi vienkārši tāpat samīļo, apvaicājas par pašsajūtu, ir tik daudzi, kas ir rūpējušies un pieskatījuši manu mazo bēbīti, ka tas silda sirsniņu jebkurā gadījumā. Un vēl jau arī tik daudz dažādu aspektu, kas ietekmē to patikšanu. Mājas posmi vienmēr ir drusku īpašāki par citiem. Stirnu buks ir lielisks vienmēr, un es to mīlu no visas sirds!