Austris Vasiļevskis

Žurnāls: 02 | Zilo kalnu Stirnu buks 2018 Maijs

Teksts: Signis Vāvere | Foto: NO PERSONĪGĀ ARHĪVA

Kurš Stirnu buks var atskriet pēdējais? Kurš, pēc sacensībām, nedēļu pavada salīdzinot savas komandas biedrus ar sarežģītām formulām? Kurš aicina Stirnubuka komandu uz savu ofisu, lai palīdz iedvesmot kolēģus skriešanai?

Šoreiz tas ir Austris. Skrējējs, kurš bieži dodas komandējumos un vienmēr paņem līdzi kedas. Labs kolēģis, kurš savējos ievilcis Stirnubukā un atradis īstos vārdus, lai atrautu datoriķus no ekrāna un ievestu mežā.

Kā tu nokļuvi līdz skriešanai mežā?

– Ar to skriešanas lietu ir interesanti. Pirmos trīsdesmit+ savus dzīves gadus vispār ienīdu skriešanu. Lai nu ko, bet tikai ne skriet. Daļēji pateicoties pustrakā brālēnā – Jāņa Actiņa – stāstiem, daļēji nejaušībai. Braucot ar ričuku, saplīsa riepa; kamēr gaidīju ‘rescue’, nolēmu paskriet pretim… sapratu, ka nekas nesanāk, trūkst elpas, un tas palika interesanti. Bija jāpamēģina vēl. Un noteikti pateicoties sievai un NRR komandai – 2012. gada Skrien Latvija Valmierā bija pirmā pusīte mūžā. 2015. gadā Garkalnes mežos bija pirmais Stirnu buks. Un uzreiz Lūsis – tā sacīt, notestēt. Iepatikās uzreiz, tik ļoti, ka arī kolēģus parāvu līdzi.

Kurš no Stirnu buka zvēriem esi tu?

– Auns, pilnīgs auns! Tomēr skrienu buku vai lūsi. Tā kā piedalos ar darba devēja uzsauktu abonementu – kad jau samaksāts ir, jāņem lielākā vērtība. Ne vienmēr forma vai laiks atļauj lūsi, tad buks ir tāds kompromiss.

Tavs labākais Stirnu buka posms?

– Pagājušā gada Līgatnes posms. Bija diezgan grūši, bet ļoti patika. Gauja, meži, upītes, drusku dubļi un bunkurs – vispār konča!

Kur būtu Stirnu bukam jālec?

– Latvijā jau visur ir forši. Es pats netiku, bet patika ideja par robežas pārskriešanu – varētu vēlreiz, tagad uz otru pusi. Dažādībai varētu kādu nakts posmu uztaisīt!

Kas vislabāk patīk trasē?

– Atmosfēra, noteikti atmosfēra. Skriešanas pasākumos jau visur ir tā – baigais pozitīvs, cilvēki sanākuši brīvajā laikā darīt to, kas pašiem patīk (ne tā, kā skolas krosā ) un Stirnu bukam tas izteikti ir vēl vairāk.

Kas Stirnu bukam pietrūkst?

– Viss ir forši, tiešām! Ja nu tā akurāt prasi un man kaut kas jāsaka -, IT un lielo datu laikmetā dzīvojot, – komandu statistika/kopvērtējums. Tāds virtuāls, bez baigās pieteikšanās. Live stats būtu kruta, tādu fīču kā Stravā ‘flybies’. Ar kolēģiem mēdzam pēc buka paskatīties – kur kurais no mums bijis/kā viens pret otru esam izkārtojušies skrējiena laikā. Un jūs esat vislabākie, tikuntā!

Otra foršākā lieta pēc taku skriešanas?

– Noteikti pilsētas skriešana. Nē, nu, ja tieši PĒC skriešanas, tad tas, protams, ir alus. Tā pilsētas skriešana – tā ir citādāka, bet arī ļoti patīk. It sevišķi pasākumos, kad slēgtas ielas – pat dzimtā Rīga ir citādāka, kad skaties to no ielas vidus. Man bieži sanāk ceļot, braukt komandējumos – vienmēr cenšos paņemt līdzi kedas un izskriet. Tā uz dullo, kur acis rāda. Var daudz vairāk apskatīt, iepazīt un labs veselīgs atsvars socializācijas neveselīgajām blaknēm. Pie kam, izrādās, ārzemēs ierasts arī ar kolēģiem iet dienas vidū kopīgi paskriet. Strādā ne sliktāk kā alus pēc darba (bet vislabāk darīt abus). Kad vien tas iespējams, kad esmu pie klienta – cenšamies atrast laiku tādam darba dienas vidus skrējienam. Un arī mājās, pie sevis, Exigenā, ceru, būs sanācis šo indi ievest.

Kam vajadzētu uzstāties uz Stirnu buka skatuves?

– To jau līdzjutēji vairāk jūt un, lai vērtē. Es, kā pazūdu mežā, tā līdz vakaram. Pūtēju orķestri – lai tālāk var dzirdēt. Tie, kas uzstājas uz skatuves, kaut kur trasē varētu dot vaļā. Kādreiz, kad bungas bijušas trases malā – lieliski! Vai Pokaiņos pie Kalna karaļa bija tāda meditatīva mūzika. Jā, tiešām, lai tie, kas uzstājas, uzstājas ne tikai uz skatuves, bet arī mežā!!!

Cik Stirnu bukos esi piedalījies?

– Hmmmm, pēc maniem aprēķiniem sanāk 11, jāpārskaita mājās medaļas.

Kā tevi sauc un kura ir tava komanda?

– Austris Vasiļevskis, Exigen Services Latvia #optimized4running