Zvārtes ieža Stirnu buks Ērgļu stacijas Stirnu buks Milzkalna Stirnu buks Abavas senlejas Stirnu buks
Stirnubuks.lv - Ašais no Drabešu muižas pils

Ašais no Drabešu muižas pils

Žurnāls: 08 | Piekrastes Stirnu buks 2019 Marts

Teksts: Signis Vāvere | Foto: NO PERSONĪGĀ ARHĪVA

Normāls skolotājs māca, labs paskaidro, lielisks skolotājs demonstrē, bet īstais skolotājs iedvesmos. no Drabešiem uz gandrīz katru Stirnu buku atved busiņu ar motivētiem, sportiskiem un uzvarētu gribošiem jaunajiem sportistiem. Ne velti “Sporta klubs AŠAIS” ir viens no stiprākajiem, kas piedalās LVM čempionātā taku skrējienos skolu jauniešiem.

Kas bērnam ir svarīgāk – būt komandas daļa vai visus uzvarēt?

Nav tik vienkārši. Sports tomēr ir vēlme būt labākajam. Un domāju, ka ir pilnīgi normāli, ka līdz gadiem 30-35 ir vēlme visus uzvarēt. Tā ir tāda iniciācijas ceļa sastāvdaļa. Lai nav tā, ka vecumdienās ir vēlme visus uzvarēt. Tad jau ir jāmeklē eksistenciālākas lietas. Vēlme uzvarēt sportā ir ļoti sakarīgs ego audzēšanas līdzeklis. Labāk sportā, nevis uz ielas, narkotikās, alkoholā, cigaretēs! Jo tur jau arī tāds “sportiņš” – kurš vairāk, kurš ilgāk. Es balsoju par uzvarām sportā! Tas ir dabisks cilvēka attīstības ceļš. Tajā pašā laikā, piemēram, Ašajiem būšana komandā, vai kā mēs sakām, Ašo ģimenē, ir tikpat vērtīga, kā uzvara sacensībās! Tas ļoti izteikti jūtams mūsu kalnu nometnēs pavasaros. Pagājušajā pavasarī, kāpām nakts kāpienā ar lukturīšiem. Tumšā mežā. Likās, nekad tā taka augšup nebeigsies! Un tad Roberta sauciens…Pēkšņi maza pļaviņa un lielais dabas platekrāns. Acu priekšā pavērās pretējā kalnu grēda, uz kuras savus zīmējumus zīmēja mēnestiņš – čigāniņš un mākoņi. Mēs apgūlāmies pļaviņas slīpumā un… aizlidojām! Pilnīgā klusumā! Tādā paradīzes sajūtā. Un tad nu ej saproti, kam lielāks svars – komandai vai uzvarām.


Kā skolēnus var piedabūt skriet?

Ir jārada, jāveido sistēma, kā mūsu gadījumā, klubu, kurā veidojas tradīcijas, veidojas rituāli, tiek apkopoti un sistematizēti notikumi par un ap skriešanu. Tajā pašā laikā ir jābūt gana spēcīgiem, adekvātiem argumentiem par labu skriešanai. Jāiemāca bērniem saskatīt ātra skrējiena estētiku un tad aicināt tiekties uz šo skaisto, ātro skrējienu – kļūt par daļu šīs pasaules! Nepietiek ar to, ka pasakām – skriet ir stilīgi, veselīgi. Ir jābūt ĻOTI spēcīgiem argumentiem. Vēl svarīgi ir radīt tādu mazo elku pasauli, jo svarīgi jau ir sapņot!

Asais3_fmt

Kādām īpašībām ir jābūt, lai skrietu?

Te būtu jārunā par diviem “virzieniem” – psiholoģisko pusi un fizioloģisko. No psiholoģiskā viedokļa bērnam, jaunietim ir jābūt mērķtiecīgam. Ir svarīgi, ka bērnam ir mērķis. Un mērķi skriešanā jāpalīdz “radīt” arī vecākiem kopā ar treneri. Reālu, sasniedzamu. Tāpat nozīme, ja runājam par sportiskajiem sasniegumiem, ir centrālās nervu sistēmas darbībai. Pieredze rāda, ka ir svarīgi saprast, vai bērnam prevelē simpātiskā vai parasimpātiskā nervu sistēma. Tas, ļoti lielā mērā, ļauj saprast to, kā veidot treniņu procesu un izvirzīt pareizos mērķus. Nemocīt bērnu, prasot no tā, to, ko viņš nemaz nevar izpildīt. No fizioloģiskā viedokļa, biomehānikas viedokļa, man, kā trenerim, vienmēr galvenais ir bijis daudz strādāt pie kustību tehniskā izpildījuma. Nav iespējams būt ātram skrējējam, pretojoties biomehānikas likumiem. Tāpat ar fizioloģiskajiem procesiem. Ir jābūt skaidrai saprašanai par to, kādas fizioloģiskās izmaiņas organismā vēlamies veikt! Un visbeidzot – daudzpusība ikdienā! Lēkt, rāpties, dauzīties un būt hiperaktīvam, šī vārda labākajā nozīmē!

Vai tās var uztrenēt?

Ir lietas, kuras, cītīgi pie tām strādājot, var attīstīt, uzlabot. Piemēram, skrējiena tehniskais izpildījums ir uzlabojams, kustību racionālisms. Var iemācīt elpošanas tehniku, dažas citas skriešanai noderīgas lietas. Bet jārēķinās, ka ir arī ģenētiski noteikti ierobežojumi vai “dāvanas”. Piemēram, bieži dzirdētais VO2max vai skābekļa maksimālais patēriņš. Skaidrs, ka šis ir trenējams, bet ģenētiski dotajās robežās. Tāpat čempiona psiholoģija. Tā nav trenējama. Tā tiek iedota “mugursomā” piedzimstot! Var, izmantojot dažādas pieejas, mēģināt uzlabot psiholoģisko fonu, piemēram, pirms sacensībām, bet čempions vienmēr psiholoģiski būs gatavs labākajam priekšnesumam sacensībās! Vienmēr! Arī melnajās dienās! Mēs klubā izmantojam CIGUN. CIGUN ir mācība kā saņemt, vadīt un izmantot savu un Visuma enerģiju. Kluba krustmāte ir CIGUN lietpratēja, viņa strādā ar Ašajiem, lai palīdzētu uzlabot šīs enerģētiskās kvalitātes. Ir pat plāns reiz pieķerties mēģināt attīstīt CIGUN skrējējiem. Patreiz gan laika tam neatliek.

Zinu, ka daudzi, kas ar skriešanu ir uz “jūs”, domā, ka skriešana ir tāda vienkārša padarīšana, bet esmu tajā atradis tik daudz fantastisku nianšu! Neticami interesants process!

Kā radās sporta klubs Ašais?

Daudzus gadus nostrādāju par sporta skolotāju skolā, kuras vairs nav. Kura nu jau pāris gadus izmesta vēstures mēslainē… Tur tad arī sāku pamazām skolas skolēnus vest uz dažādām sacensībām, pārsvarā bijušā Cēsu rajona robežās. Sāka iet arvien labāk. Kas par prieku bija par pirmajām medaļām vietēja mēroga mačos. Tāds pirmais lielais lepnums! Pamazām panākumi vairojās. Un tad nāca lielā ekonomiskā krīze, pamazām veidojās situācija, kad skola vairs nevarēja nekur aizvest, neko samaksāt, jo naudas nekam nebija. Tad nolēmu, ka jādibina klubs. Pilnīgi avantūristisks lēmums. Nebija ne mazākās saprašanas par to visu. Bet bija ideja un sapnis! Un tā jau desmit gadus veidojamies, attīstāmies un meklējam veidus, kā kāpt arvien augstāk. Vertikālē!

skolotajs_Livani (19)_fmt

Kā kļūst par Ašo?

Mums kvalitāte ir primārais. Tādēļ nav tā, ka mamma vai tētis piezvana un viss – esi “pieteikts” Ašajos. Ir daži parametri, pēc kuriem vados, ir testi. Ir testu komplekss, pēc kuriem, kā pieredze rāda, nekļūdīgi rodas skaidrība par to, vai jaunajam cilvēkam ir cerības kļūt par Ašo. Svarīgi saprast, ka tā nav augstprātība, bet racionāls lēmums. Klubs Ašajiem nodrošina teju visu, lai attīstītu talantu. Tas prasa brangus līdzekļus. Tādēļ mums ir svarīgi, lai tas, kurš ienāk Ašo pasaulē, attīstot savu talantu, veicinātu kluba kopējo attīstību! Tas ir tāds abpusējs process. Un jābūt vismaz 11 gadus vecam. Mazākus tomēr vēl neņemam. Ik pa laikam kāds vecāks mūs uzrunā, bet bieži jaunie cilvēki ir ļoti jauni. Tad vienojamies satikties pēc dažiem gadiņiem. Un jā – bonusa punkts tiem, kuri kādreiz nodarbojušies ar… dejošanu! Tur nāk līdzi ļoti noderīga pievienotā vērtība!


Cik daudz jaunieši trenējas sporta klubā?

Pozicionējam sevi kā klubu, kur kvalitāte ir pāri kvantitātei! Kopumā klubā trenējas 12 jaunie cilvēki. Turklāt, vairāk nemaz tīri “tehniski” nespētu uzņemt. Jo, piemēram, sagatavot treniņu programmas katram sportistam, katru nedēļu prasa ļoti daudz laika. Mēs strādājam, izmantojot jaunākās tehnoloģijas. Katra nedēļa Ašajiem sākas ar pilnīgi skaidru nedēļas plānojumu. Un tas viss prasa laiku! Tādēļ skaits ir būtisks, ja runa ir par kvalitāti! Protams, ja pēkšņi atrastos kāds dimanta gabaliņš, tam vieta un laiks atrastos, bet tad tiešām jābūt ir dimantam!

Jūs pazīst arī Igaunijā. Kā jums tur gājis?

Jā, Igaunija ir mūsu mīļā kaimiņvalsts! Fascinē igauņu spēja vēsā mierā un bez problēmām sarīkot kvalitatīvus mačus. Un arī kopējā skriešanas pasākumu kultūra tur ir īpaša. Cilvēku uzmundrinājumi, uzsaucieni, aplausi gar trasēm. It kā sīkums, bet patīkama atmosfēra. Tāpat, apbalvošanās ovācijas ne tikai igauņiem, bet arī latviešu puikām un meitenēm! Un, ja vēl karogu kāds mūsu ķipars uz augstākā pakāpiena paņem rokās, ovācijas dubultojas. Jūties kā svētkos. Bez pompozitātes, bet tā forši. Ir daži tradicionāli pasākumi, kur mēs jau gadiem Igaunijā startējam, atstājot pēdu nospiedumus šo pasākumu vēstures grāmatās. Gribās domāt, ka Igaunijā mūs pazīst. Un svarīgi, ka Ašajiem arī patīk dzīvošanās pa Igauniju. Pat sarunvalodu mazliet apguvuši. Šoziem arī regulāri braucām trenēties uz Igaunijas manēžām. Latvijā jau ir traki ar apstākļiem… Skumji.

DSC09937_fmt

Manēža, stadions vai takas?

Nekad nav bijis noslēpums tas, ka mūsu lielā mīlestība ir vieglatlētikas vidus distances! Īpašā statusā ir 800m! Tā ir lielākā mīlestība! Tur tik neaprakstāms azarts, šahs! Nepietiek ar ātrām kājām. Ir jāspēj reaģēt, sajust sāncensi, momentāni pieņemt lēmumu, mainīt taktiku sacensību gaitā. Tas ir ļoti, ļoti azartiski! Un kas par dinamiku! Bet takas, nešaubīgi, ir otrā mīlestība! Kopš brīža, kad Ašie pirmo reizi iemēģināja sevi taku skrējienos, izveidojās totāla atkarība! Šķiet, kopš sākām dalību Stirnu bukā, neesam izlaiduši nevienu posmu, ja esam Latvijā! Turklāt, taku skrējieni ir ļoti noderīgi mūsu vieglatlētikas mērķiem! Un taupa balsta kustību aparātu, kas arī ir ļoti svarīgi. Mēs patiešām esam ļoti priecīgi, ka Latvijā ir šāds taku skrējienu pasākums!

Kādi ir paša trenera sportiskie sasniegumi?

Bērnība un jaunība tika aizvadīta futbola laukumos. Līdz pamatskolas beigām nodarbojos ar futbolu, sapņojot kļūt par futbolistu. Biju uzbrucējs, turklāt, universālais – spēlēju ar labo un kreiso kāju vienlīdz labi. Treneris mani dīdīja pa laukumu, jaucot kārtis sāncenšiem. Aizejot mācīties uz arodskolu, turpināju spēlēt futbolu, bet pamazām ienāca Švarcenegera ēra. Sākām ar čaļiem “pačirkās” cilāt dzelžus. Tad izveidoju savu pirmo sporta projektu – izveidoju atlētisma klubu. Gan bez papīriem. Vienkārši saucās par klubu. Tā bija neaprakstāmi interesanta pasaule! Paši arodskolā sametinājām trenažierus, salasījām stieņus. Hanteles arī skolā izvirpoja! Bija jāgaida rindā, lai tiktu uz treniņu, jo pažobele visu vakaru, līdz desmitiem, bija pārpildīta. Tad trauma, kas liedza turpināt….

Tad ilgus gadus biju velotūrists. Izbraucu daudz dažādus maršrutus. Tāds jaudīgais bija no Vīnes caur Alpiem aizmīties līdz Parīzei. Tad apbraukts apkārt Ziemeļjūrai, bet tāds mazliet meditatīvs bija brauciens pa Karēliju, kur bijām kā anekdotē – latvietis, krievs un amerikāniete! Amerikāniete vispār katru dienu raudāja transa asaras. Tas tiešām bija īpašs brauciens. Tagad gan vairāk patīk vērot savus Ašos, priecāties par viņu spējām un sasniegumiem. Savu sportisko Ego apmierināju jaunībā. Bet pie velotūrisma labprāt atgrieztos vēlākos gados vēl! Tagad jau tas viss vienkāršāk. Tad bija desmit kartes līdzi un vēl visādi knifi bija vajadzīgi.

skolotajs_DSC06064_fmt

Kāda ir trenera parasta diena?

Diena ir notikumu bagāta, katra citādāka. Rīts sākas ar kluba telpu apsekošanu, uzkopšanu, sīkajiem remontdarbiņiem. Jāsatiek iedzīvotāji, kuri dienas laikā nāk uz klubu trenēties. Mēs esam realizējuši divus Eiropas struktūrfondu projektus, piedāvājot iedzīvotājiem kvalitatīvi nodarboties ar savas veselības spodrināšanu. Ir vēl pāris attīstības plāni. Un interesanti, ka vecākais mūsu sportists ir…. 85 gadus jauns vīrs! Mēs ar viņu lepojamies! Tāpat ir jāstrādā ar līdzekļu piesaisti klubam, lai varētu realizēt dažādas idejas. Jāplāno sacensību kalendārs, jāmeklē, kur braukt, kur piedzīvot ko jaunu! Tad jau jābrauc pēc Ašajiem uz Cēsīm, un tad arī treniņš, kas, pārsvarā pārvēršas par tādu aktīvu kopā būšanu. Reizēm arī pēc treniņa paēdam vakariņas, jo mums ir pašiem sava virtuvīte un arī atpūtas zoniņa. Pārrunājam notikumus, skolas dzīvi un pafilozofējam par lielām lietām. Un kur nu vēl bez jokiem! Garlaicīgi nav. Tā dienas lido! Vārda tiešākajā nozīmē! Un nekad nav bijis tā, ka būtu jāuztraucas par treniņu apmeklējumu. Šķiet, Ašajiem būt kopā ir tāds ģimenisks notikums.

Kur tu smelies enerģiju?

Nu te vietā būtu manas astroloģiskās kartes bilde (haha). Enerģija vienkārši ir! Es patiešām esmu pateicīgs Dievam, ka varu patreiz darīt to, ko darām – sapņot, mērķēt, svinēt sportot prieku! Man ir izcili audzēkņi! Bez liekuļošanas! Man patiešām prieks par to, kā viņi redz to savu ceļu tajā, ko mēs darām. Tas viss piepilda to enerģijas trauku! Un jā – mūzika + grāmatas! Mūzika man skan visu laiku! Grāmatas ir tas, kas ļauj izlekt no tā horizontālā gājuma. Mums katram dzīvē ir savi grābekļi, tad mēs meklējam tehnikas, saprašanas, kā tos apiet. Un tad vēl ar gadiem aktualizējas tādi eksistenciālie jautājumi. Kādēļ notiek tas un tas, kāda tam jēga un tā tālāk. Ričards Rors pēdējos gados ir mans favorīts. Tad, kad mazliet gribas pabūt sevī, parakties un meklēt atbildes, tad Rors. Un, protams, Imants Ziedonis. Nesen saņēmu dāvanā Ziedoņa “minimismus”. Tā man tagad vienmēr ir līdzi!

Domāju, spēks ir stiprā, vienotā, uzvarēt gribošā komandā!

ES ESMU STIRNU BUKS 2019. #1(8)
Izdevējs: Biedrība “Engures sportam”
Galvenais redaktors: Signis Vāvere
Redaktori: Rimants Liepiņš, Anda Sproģe-Vāvere
Mākslinieks: Aldis Rocēns
Fotogrāfi: Mareks Gaļinovskis, Andris Jermuts, Santa Sinka, Anuj Adhikary
Tulkotāja: Renāte Ribaka
Druka: Dardedze Hologrāfija
Pārpublicējot materiālus, nepieciešama biedrības “Engures sportam” atļauja.
ĪPAŠS PALDIES Dabas aizsardzības pārvaldei un dabas parkam “Piejūra”, Carnikavas novadam, jo īpaši Ingai Čaupalai un Edvīnam Krūmam, vīram ar karti - Artim Ločmelim.
Stirnubuks.lv - Paveiciet vairāk, darot mazāk jeb darbs ar elpu

Paveiciet vairāk, darot mazāk jeb darbs ar elpu

Bez ēdiena mēs varam izdzīvot vairākas nedēļas, bez ūdens — vairākas dienas, bet bez gaisa — tikai dažus īsus mirkļus.

Stirnubuks.lv - Tikšanās ar Lūsi

Tikšanās ar Lūsi

Tērvetē, skrienot Buka distanci sacensībās “Stirnu buks”, bija tik grūti, ka apsvēru domu turpmāk pāriet uz Zaķa distanci. Bet, reģistrējoties uz Ogres Zilajiem kalniem, roka paslīd un nospiež Lūša distanci.

Stirnubuks.lv - Engures vidusskolā skrien visi

Engures vidusskolā skrien visi

Engures vidusskolas sporta skolotāja Indra Krēgere atbalsta katru, gan tos kuri skrien visātrāk, gan tos kuri skrien savam priekam. Un ne tikai atbalsta, bet pati dodas kopā ar saviem skolēniem distancē un skrien.