Komandas Virsotne/Marmot Skrien intervija ar Apkopēju

Teksts: Virsotne/Marmot Skrien

Sestdienas vakarā pa taisno no Valmieras autobusa “Virsotnes” veikaliņā jau pēc darba laika ievēlās noputējusi varza. Bija palikusi tikai veikala apkopēja.
Apkopēja: Noslaukiet kājas un tikai tad nāciet iekšā! Kāda vella vispār bija vērts braukt uz tālo Valmieru, lai paskraidītu Gaujmalā? Kāpēc nepagaidījāt, kamēr tā pati attek līdz Rīgas līcim? Vai kamēr Stirnubuks.lv pats atskrien līdz Ogrei?
Artūrs: Tie, kas Valmierā neskrēja tā, ka zvaigznes ap galvu griežas, droši vien ievēroja, cik īstenībā smuka bija trase. Es gan to ļoti nenovērtēju, jo biju no viens no autopilotiem, bet kaut kā sanāca finišā dzirdēt Ediju Dzalbu šo sākām. Padomāju, un sapratu: jā, viņam taisnība!
Uldis: Es jau laikam visos mačos skrienu bišķiņ tūristiņā (profesionālais kretīnisms), baudot ainavu – šoreiz daudzveidīgos Abuliņa krastus, gan arī smilšainos Gaujas krastus.

Jānis: Laiks bija sauss un saulains. Līdz ar to ātrākie zaķi sacēla gaisā pamatīgu putekļu mākoni. Atpalicējiem neatlika nekas cits kā šķaudīt un mēģināt caur biezo putekļu mākoni saskatīt ceļu gar Gaujas stāvajiem un ne tik stāvajiem krastiem. Pati distance nelikās īpaši kalnaina.
Uldis: Man visvairāk patika laiciņš, kad tu šortiņos un “sievu sitamā maikā” vari aprīļa beigās dragāt pa Gaujas krastiem un ķert pirmo pavasara brūnumiņu.
Apkopēja: Labi, par smuko Gauju nestrīdēšos, bet mani vairāk interesē, cik smuka un, galvenais, sakopta bija pati trase?
Jānis: Pie Gaujas stāvkrastiem kokos bija kaut kāda šķēršļu josla. Taka gar Gauju brīžiem bija tāda, ka kļūmīga soļa gadījumā varēja ieripot kādā Gaujas atvarā. Daži skrējēji meistarīgi uzpildīja savas glāzītes un skrēja lejup no kalna. Nākamais līmenis būtu skrējiens pa būvlaukumu un stalažām ar kārtīgu krāsu spaini (starp citu, pēc finiša redzēju, kā cilvēki sacentās “Vivacolor” krāsu spaiņu turēšanā). Es gan pats vispirms izdzēru spain… krūzīti un tikai tad skrēju lejā.

Apkopēja: To spaini gan varējāt atvest man, manējais jau caurs.Uldis: Man patika arī trases plančiks. Šis tiešām bija taku skrējiens bez gariem gabaliem pa graņķenēm. Skrien pa meža taciņu, izskrien uz graņķenes un domā: tūliņ būs baigais tesiens pa gludo!? Nekā – pēc 10 m atkal ierauj nākamajos krūmos! Riktīgs krūmu takings. Iespējams, te orentieristiem bija lielāka priekšrocība pret asfalta skrējējiem.
Jānis: Pēc otrā dzirdināšanas punkta dzirdēju kā viens tautietis izsaucās “Vaimandieniņ, mūjābelis, teļpakausis, maukustallis…”. Viņam Gaujas līkumi bija tā samudžinājuši kājas, ka kritiens beidzās ar pārsistu pieri.Apkopēja: Trases plānotājam par šādu nesakoptu distanci – ar slapju lupatu!
Artūrs: Upe nekur nebija jābrien pāri. Bija pagaidu tiltiņi izveidoti, vietām mikrokrauju varēja šķērsot pār koku.
Apkopēja: Laikam tas mikrotiltiņš bija pāri Abulam?!
Uldis: Bet bija gan jau viens upītis – Viltums:) – “jāforsē” bez tiltiņiem. Nu labi, viena kāja man bija jāsaslapina. Bet pieļauju, ka blīvākā kompānijā skrienot, tur bija abas kājas slapjas. Ā jā, vēl viens foršs nošļuciens bija pa dubļu graviņu lejā.

Apkopēja: Kāja tad slapja, bet dvēsele?
Uldis: Pašam jau ar bija labāka pašsajūta, salīdzinot ar superlēno Ropažu posmu. Tagad vismaz ripoja labāk. Bet ir vēl jātrenējās, jo konkurenti kļuvuši spēcīgāki. Vismaz Bukā šogad tā konkurence ir nu ļoti spēcīga nolasījusies
Marija: Mans personīgais secinājums: startā tomēr jāstāv tuvāk, jo pirmos kilometrus visu laiku sanāk dzīt. Un tāpat tomēr paliec tādā švakākā bariņā. Kaut kur vidū es paliku pat vienītī. Visus tuvējos biju jau apdzinusi, un bija kaut kā pārāk viegli skriet (nejutu asins garšu). Tad sapratu, ka jāliek klāt. Tā nonācu pie kaut kāda bariņa priekšā un sāku tos trenkāt. Vienvārdsakot, dzīt no aizmugures ir grūtāk, labāk lai dzen Tevi.
Uldis: Bet bija gan jau viens upītis – Viltums:) – “jāforsē” bez tiltiņiem. Nu labi, viena kāja man bija jāsaslapina. Bet pieļauju, ka blīvākā kompānijā skrienot, tur bija abas kājas slapjas. Ā jā, vēl viens foršs nošļuciens bija pa dubļu graviņu lejā.

Kristaps: Man individuāli iegrieza nepareizas taktikas izvēle “Kalnu karalī”.
Apkopēja: Kas bija nepareizā taktika “Kalnu karalī”, ja nav komernoslēpums?
Kristaps: “Kalnu karalis” ietekmeja distances punktus… daudz par daudz!
Apkopēja: Tātad Tu iztērēji par daudz spēku “Kalnu karalī”, bet neatlicināji pārējai distancei?
Kristaps: Drīzāk jau laktāts smadzenēs.
Apkopēja: Jāpiekrīt Tev, ka kolēģis Jānis Znotiņš bez pārpūles “Kalnu karalī”, labāk noskrēja visu atlikušo Zaķa distanci un summā savāca vairāk punktu (816+196=1012) par supersprinteri Kristapu (731+252=983).
Uldis Klepers: Un Kalnu karalī ar’ zvērā noplosījušies.
Apkopēja: Patiešām – 18. Jānis Kravalis 2:07.65, 19. Kristaps Bruners 2:07.79, 20.Artūrs Blūmiņš 2:08.49…
Artūrs: “Kalnu Karalī” viss kā sarunāts.
Māris: Skrējāt kopā?
Artūrs: Tas labākais, ka nē!
Apkopēja: Neliedzieties nu puiši! Un sadevušies rokās, vai ne!?
Jānis: Daudziem pārsteigumu sagādāja “Kalnu karaļa” posms, kur mocības nebeidzās ar virsotnes sasniegšanu, jo izrādījās, ka Kalnu karalis bija aizmirsis savu zobenu kalna pakājē. Nācās atkal skriet lejā, paķert zobenu, lai vēlreiz skrietu augšup Baiļu kalnā un izbeigtu šīs mocības.
Artūrs: Kalnu Karalī Jevgeņijs Stepanovs pazemoja visus (1:47.19). No otrās vietas izrāvās 10 sekundēm izrāvās, skrienot Lūsi un finišējot 7. vietā no visiem. Pats tā gribētu uztrenēties.
Miķelis: Interesanti, vai/cik tas viņam ko maksāja vietas ziņā distancē. Sprintā gāju tikai uz kādiem 85%, bet tāpat jutu sekas, kas vēlāk maksāja vairākus garām palaistos, neskaitot “medni kokā” – tos, kurus parasti distancē varētu noķert, ja necenstos kalnā sprintot. Lai nu kā, vismaz 1000 punkti rokā!
Marija: Man taktika “Kalnu karalī” bija pēc Artūra vadlīnijām – tur uz mirkli pilnīgi apstājos, tad devu mizā. Uz leju inerce darbojās spēcīgāk… nez kāpēc!?
Apkopēja: Man teorētiskās tīrības katedrā mācīja, ka inerci var uztrenēt, tikai ēdot un pārlieku netrenējoties. Galu galā inerci mēra kilogramos.
Marija: Žēl, ka nav inerces uz augšu.
Apkopēja: Tikai no visa jūsus stāstītā grūti saprast, vai komandai kopumā tā bija virsotne vai bedre?
Kristaps: Komandai kopumā – labākie punkti jelkad, neskaitot posmus ar vilkiem.
Miķelis: Tiešām, pēdējo reizi tik lieli punkti komandai bija pirms 2 gadiem Siguldā.
Artūrs: Retais gadījums, kad visi tie, kas iedeva punktus, savāca virs 1000.
Uldis: Paldies Marijai, kam vislabākie punkti!

Apkopēja: Un tad uzreiz visi laimīgi finišēja!?
Marija: Tuvu beigām bija apčakariens: kādus 4 km pirms finiša man viens večuks no atbalstītajiem pabļāva, ka vēl tikai pēdējais 1 km. Es paskatos Garminā – nu nevar būt ka 1k m, bet iedomājos: “moška” es neredzēju kaut kādu paziņojumu par trases izmaiņām… un sāku pielikt soli. Bet pēc kāda 1,5 km bija cita atbalstītāja, kas aplaudējot teica: “Malači, malači, vēl tikai 3 km un aiz stūra ir ēna!” Līdz ar to beigas nebija vieglas.
Jānis: Kārtējo reizi likās, ka distance tūlīt beigsies, bija redzams finišs, taču distance izmeta vēl vienu loku gar Stāvajiem krastiem un caur pašu Daliņa stadionu. “Ja man Daliņa kājas būtu… tad gan Virsotnes komanda būtu pašā Stirnubuka virsotnē.
Marija: Man patika Kleperu uzmundrinājumi finiša taisnē: “Maša, davaj, davaj, kā sarunāts!” Uzreiz desoju, cik iekšā. Uldi, vari Aivai pateikt, ka es uz finišu gāju virs 100%.

Un turpmāk par katru no distancēm:
Zaķa 14 km distancē uzvaru izšķīra 3 sekundes. Andrejs tikai vienreiz nošķaudījās Zaķu saceltajos putekļos, un pjedestāla augstākajā pakāpienā jau bija nostājies Jānis Girgensons:
Jānis Girgensons 00:51:50 – 1. vieta
Andrejs Dmitrijevs 00:51:53 – 2. vieta
Mūsējie Zaķi pirms vēl paspēja uzkost apšķaudītos zaķkāpostus, bet arī nebija ilgi jāgaida:
Jānis Olengovičs (“Pūpolegles” saimnieks) 00:57:08 – 8. vieta VZ2 grupā
Jānis Znotiņš 01:03:33 – 6. vieta VZ3 grupā
Kristaps Bruners 01:10:56 – 18. vieta VZ1 grupā
Arnis Sluga 01:17:27 – 40. vieta VZ3 grupā
Buka 25 km distance jau aizstiepās līdz pat Abula krastam, pa kuru plūst Brenguļu alutiņš. Pusotrā stundā Kristaps Vējš-Āboliņš pamanījās ietaupīt 49 sekundes/sirdspuktus/rikšus pret tuvāko sekotāju Renāru Rozi. Bet Renāra spožākā stunda vēl priekšā – kamēr Ogres krēslas posmā visi skries lukturiem, Renārs savas no galvas zināmās Zilo kalnu takas varēs skriet aizvērtām acīm. Bet šoreiz Valmierā:
Kristaps Vējš-Āboliņš 01:36:09 – 1. vieta
Renārs Roze 01:36:58 – 2. vieta
Mūsējie vecbuki un stirniņas, un buciņi, caur sidraba birzi aulēkšodami, pat manījās noplūkt sudraba medaļu savā grupā:
Uldis Klepers 01:46:07 – 2. vieta VB2 grupā
Marija Kraule 02:12:57 – 6. vieta SB1 grupā
Jānis Kravalis 02:42:13 – 118. vieta VB1 grupā (toties visātrākais mūsu komandā “Kalnu karalī”)
Lūši savā 33 km distancē gandrīz jau varēja saskatīt Brenguļu alus darītavas tornīšus… bet trases priekšnieks Ločmelis jau sauca visus “mājās”. Taku skriešanas slavenības savāca to, kas viņiem pienācās jau pirms starta:
Kristaps Bērziņš 02:12:25 – 1. vieta
Andris Ronimoiss 02:13:41 – 2. vieta
Mūsu lūši (kāpēc nebija nevienas panteras?) Brenguļu brūzī nepalika un no meža atgriezās:
Artūrs Blūmiņš 02:37:53 7. vieta – VL2 grupā
Miķelis Zumbergs 02:46:20 – 15. vieta VL2 grupā
Kaspars Vingris 03:27:24 – 60. vieta VL2 grupā
Mūsu Z-paaudzes Vāveres savā 6 km distancē pie riekstu godalgām gan šoreiz netika, toties priecājās par tiem pašiem Pauku priežu čiekuriem:
Marta Balanasa 00:43:53 15. vieta U20S grupā
Madara Bērziņa 00:46:59 36. vieta U18S grupā
Jānis Šters 00:48:57 67. vieta U16V grupā
Skaļi nestāstīšu, ka šo pašu distanci var pieveikt arī divreiz īsākā laikā – ātrākais skolēns Kristers Kudlis 00:22:18, ātrākā skolniece Alise Petrova 00:25:12.
Mūsu komanda kopumā šajā posmā ierindojās 7. vietā aiz “Scott Running Latvija”, bet priekšā “Skrien Jēkabpils!”. Tomēr divu posmu summā aizvien esam piektie. Paldies lielākajiem punktu pelnītājiem: Marija Kraule 1168, Uldis Klepers 1145, Jānis Olengovičs (Pūpolegles) 1143!
Uz tikšanos 27. maijā Ogres Zilo kalnu krēslas posmā! Lādējiet lukturus un neaizmirstiet sabāzt kabatās sabāzt vismaz 10 kg rezerves bateriju!
Pateicamies komandas @Virsotne/Marmot Skrien ģenerālatbalstītājam: @Veikals Virsotne.