Mežonīgās Vidzemes Stirnu buks
Pēc diviem relatīvi ērtiem, labiekārtotiem un viegli sasniedzamiem sacensību centriem (pie ērtībām ātri pierod, vai ne?) Stirnu buki beidzot dosies izlēkties savvaļā – nedaudz mežonīgākos apvidos! Limbažu novadā buki līdz šim vēl nekad nav lēkuši.
“Augstrozes Robiņi” atrodas Umurgas pagastā. Vārds “umurga” lībiešu valodā nozīmē purvainā vietā tekošu strautu. Ne par velti dots šāds vietvārds. Purvi aizņem ap 12 % no pagasta teritorijas un tā ir viena no dabas ziņā bagātākajām vietām Vidzemē.
Savukārt Robiņi, senākās kartēs minēti kā Robiņš, ir kā sala, no kuras vērot, sasmaržot un izjust apkārtnes mežus un purvus.
Līdzīgi kā mājvietu salas ar pieguļošajām pļavām, Augstrozes mežu un purvu līdzenumos satupuši kalni un pauguri jeb dauguļi – reljefa formas, kas izveidojušās vietā, kur satecējušas ledāja mēles. Topogrāfiskajās kartēs tie izskatās pēc “rozēm”, veidojot vienu no versijām, kā cēlies nosaukums Augstroze.
Viens augstākajiem pauguriem, ne vien apvidū, bet visā Limbažu novadā - Piltiņkalns. Īsts pilskalns ar terasi un pilskalnam piemītošām pazīmēm, saglabājies nenopostīts, bet ar pastāvīgiem iemītniekiem - āpšiem.
Iespēju paraudzīties tālumā un izjust nepieradinātās dabas skaistumu, Augstrozes apvidū iespējams arī no Gulotnes kalna – augstākais paugurs apvidū, saukts arī par kalnu karāli, Ozolkalna, Kuņņu kalna, Slaveņu kalna, Pūces kalna, Cēsu kalna, kur jau 1936. gadā bija izveidots slēpošanas trampalīns,.. vēl un vēl kalniem, kas kalpojuši kā pilskalni, atpūtas, sporta, elku un dziesmu vietas. Var teikt, ja Gauja ir Vidzemes mugurkauls, tad Augstrozes pauguri ir tās sirds.
Kalnus silti un mīļi ieskauj mežu masīvi un purvi: Zaltenes purvs, Vecmuižas purvs, Čužu purvs, Bisnieku purvs, Annasmuižas purvs, Rupuču purvs. Tie ir nozīmīgi aizsargājamo purvu putnu ligzdošanai, mājvieta lāčiem, vilkiem, lūšiem pat sikspārņiem un, protams, daudz un dažādām nelielām dzīvajām būtnēm kā kukaiņiem.
Lai arī šķiet, ka Vidzeme jau iepazīta krustu šķērsu un katra taciņa izstaigāta vismaz četras reizes, šoreiz dosimies patiešām nezināmajā – vai vismaz maz izzinātā teritorijā. Distanču autors – “Mūsmeža” dzirksts un Takkopju cunftes lielmeistara Šoko labā roka – Edijs Dzalbs! Zinām, zinām – kādam jau saraujas uzacis: Daibe un LATVIA TRAIL RACE vēl dažam spilgtā atmiņā! Un jā, uzacis nāksies saraut – Augstrozes apkaimes pamestās un nedaudz aizmirstās distanču un pat kalnu slēpošanas trases liks sirdīm straujāk pukstēt. Taču Daibes pasākuma episkākie segmenti ar pietāti tiks saglabāti nākamajiem LATVIA TRAIL RACE startiem – kaut kad nākotnē.
Lāču migām tuvumā nedosimies, taču viņi mūs vēros. Tāpat arī jūras ērglis, kura ligzdai metīsim īpaši lielu līkumu.
Pasākuma distances rūpīgi skaņojam ar Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistiem, jo tepat atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta īpaši aizsargājamās teritorijas – dabas liegums “Augstroze”, kur mājo reti bezmugurkaulnieki, augi, putni un sikspārņi. Ar pietāti un mīlestību!
Tiekamies mežonīgajā Vidzemē – pie Zilveriem* un Dzalba! Būs jautri, viņi teica!
P.S. "Robiņos" saimnieko Stirnu buka fotokomandas Jānis Zilvers ar ģimeni, esam pateicīgi par iespēju apdzīvot šo teritoriju!
