s stirnu buks
Distances
Susurs
~0.6-1.0 km
Vāvere
~5 km
Zaķis
~12 km
Stirnu buks
~22 km
Lūsis
~31 km
 
 

UZMANĪBU! ON-LINE REĢISTRĀCIJA UZ ĀŽU KALNA POSMU IR SLĒGTA!

PĒDĒJĀ BRĪŽA REĢISTRĀCIJA IESPĒJAMA ARĪ SACENSĪBU DIENAS RĪTĀ PIRMS STARTA SACENSĪBU CENTRĀ, BET – NE VĒLĀK, KĀ 30 MINŪTES PIRMS ATTIECĪGĀS DISTANCES STARTA LAIKA!

Apsveicam! Tu esi nokļuvis taku skrējienu seriāla “Stirnu buks’ 2016″ piektā posma apraksta lapā!

Starts/Finišs:: Šlokenbekas muiža, Milzkalne, GoogleMap šeit!

Detalizētākas distanču kartes::

“Lūsis” I “Stirnu buks” I “Zaķis” I “Vāvere”

Par Draņķozolu un tā noslēpumaini skaisto Āžu kalna apkārtni tiek stāsīti kādi pieci vilkaču stāsti un apmēram trīsreiz vairāk spoku stāstu. Bet visvairāk tiek pieminēts “vadātājs”: neskaitāmi sēņotāji, ogotāji un tūristi ir maldījušies līdz pagurumam, atkal un atkal neizskaidrojamā veidā nonākot atpakaļ pie minētā ozola un tad piedzīvojot bailes un izmisumu.

Draņķozols ir vismaz sešsimt gadu vecs, tas minēts jau XV. / XVI. gadsimta Tukuma miesta un apkārtējo baznīcu hronikās kā ļoti liels, pieaudzis ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi. Nav skaidrs, kāpec ticis izvēlēts tieši šis ozols, kas atrodas tik tālu no apdzīvotām vietām, dziļi mežā, purvu vidu. Dzimtbušanas laikā ozola zaros kārušies līdz izmisumam novestie apkārtnes zemnieki, arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas vairākas mīklainas pašnāvības un cilvēku bezvēsts nozušanas.

Diemžēl, pērnziem viss, kas bija palicis no sirmā Draņķozola ir tapis nodedzināts!
Draņķozola apkaimē ir sastopams daudz retu, citur neredzētu augu un ziedu sugu, koki tur ir stipri veci, lieli, žuburaini. Vairākās vietās dažādu sugu koki saauguši kopā tik cieši, ka šķiet tie aug no vienas saknes. Vienviet kopīgā celmā saauguši pat trīs milzeņi – egle, priede un bērzs.

Šādi Āžu kalna apvidu apraksta luterāņu mācītājs un LU Teoloģijas fakultātes dekāns Ralfs Kokins savā grāmatā “Kurzemes vilkaču nostāsti”.

Ar skrējienu Āžu kalna apvidū noslēdzas taku skrējienu seriāla “Stirnu buks” pirmā sezona, esam atgriezušies vietā, kur pirms gada Vecais, sirmais Draņķozols mūs iedrošināja rīkot pirmās taku skriešanas sacensības! “Mūsdienu Kurzemē ir kāda zināšana , ka vilkači nomaitājot tos, kas nežēlīgi posta dabu, izcērt mežus – ne izdzīvošanas, bet vēsi izrēķinātas peļņas dēļ.”, raksta Ralfs Kokins. Gribas cerēt, ka “Stirnu bukam” ir izdevies kaut nedaudz parādīt mūsu – Latvijas mežu bezgalīgo un noslēpumaino skaistumu un vilinājumu! Ieskrien mežā, samīļo savu koku, un ieliec izēsto želejas paciņu kabatā.

Lasi vairāk:: “Draņķozola stāsts”!

Trase sacensību dienā var atšķirties no šeit redzamās.
Attēlam ir tikai informatīva nozīme. Uzspied, lai lielāku.
 
Trasē un tuvākajā apkārtnē apskatāmas ievērojamās vietas
 
01_Šlokenbekas_muižas_ansamblis_450
Šlokenbekas muižas ansamblis

ir viens no unikālākajiem un savdabīgākajiem kultūras pieminekļiem Latvijā, kas rakstos pirmoreiz minēta 1484. gadā. Tas ir viens no retajiem nocietinātas viduslaiku muižas paraugiem Baltijā un vienīgais Latvijā, kas saglabājies līdz mūsu dienām. No senākās muižas apbūves saglabājušās mūra sienās esošās šaujamlūkas.Šlokenbekas muižā atrodas Milzkalnes Tautas nams un bibliotēka, viesnīca un salonveikals. Muižā izvietojies arī Latvijas Ceļu muzejs, kurā var iepazīties ar Latvijas ceļu nozares attīstību.

Šlokenbekas muiža

 
02_Šlokenbekas_dzirnavu_dīķis_450
Šlokenbekas dzirnavas un dzirnavu dīķis

Šlokenbekas dzirnavas uzbūvētas 1867.gadā Šlokenekas un Durbes īpašnieka Matiasa fon der Rekes laikā. Kā piemiņas zīme dzirnavu būvniecība dzirnavezera krastā izvietots neliels obelisks ar uzrakstu. Taču vairāk nekā 100 gadu dzīva ir leģenda par to, kā jaunā Šlokenbekas un Durbes barona dēls Matiass iemīlējis Šlokenbekas dzirnavnieka meitu. Abi slepus tikušies uz Šlokenbekas dzirnavu dambja, par ko uzzinājis barons un bijis tik nikns, ka kādā pilnmēness naktī, kad abi jaunieši tikušies, gribējis meiteni nošaut. Lai nāve viņus neizšķirtu, abi saķērušies rokās un ielēkuši ezerā. Barons ļoti pārdzīvojis dēla bojāeju un licis uzcelt mazu piemiņas obelisku. 2001.gadā 2001.gadā līdzās vecajām Šlokenbekas ūdensdzirnavām ierīkota maza HES. Savukārt dzirnavās ūdensrats darbojies līdz pat 1927.gadam, bet ar Frensisa turbīnu tā darbojusies vēl līdz 1967.gadam. Interesanti, ka dzirnavas joprojām strādā un daudzi tukumnieki ir iecienījuši to malumu.

 
03_Melnezera_avotiņi_450
Melnezera avotiņi

Melnezera avotiņi. Melnezera apkārtnē atrodas vairāki svētavoti. Visvairāk zināmi ir trīs no tiem. Viens no tiem ir lāmas tipa avots, ko nezinātāji notur par svētavotu. Ja no ezera iet rietumu virzienā un pieturas pie kreisā taciņas atzara, tad nonākam pie tērces avota, kura ūdens tērcīte ērti ietek paliktajā plaukstā vai traukā. Vēl ir smilšavots. Jo tur ūdens tek bedrē no kādreizējā jūras smilšu slāņa. Pie svētavota zem kājām jūtams tukšums. Zirgi te senatnē baidījās iet. Apkārtnē ir daudz dolomītu – senās jūras nogulšņu veidojumu, taču zinātāji jums parādīs arī lielu, plakanu granīta bluķi. Runā, ka tas ir liktens akmens. Senatnē uz tā veikti ziedojumi dievībām un lemts kara gūstekņu liktenis. Tagad tas kalpo tūristiem par ērtu pusdienu galdu. Atceros, jaunībā staigājot ap šo vietu, uzdūros mazāka izmēra gludam akmenim, kas drīzāk atgādināja pilnīgi melnu marmoru. Tagad to atrast vairs nav izdevies. Vispār pats fakts, ka no pakalna iztek avots, rada jautājumu – kā tas iespējams, no kurienes šeit ieplūst ūdens? Iespējamā atbilde varētu būt tāda: Melnezers atrodas septiņdesmit metrus virs jūras līmeņa, Avotu kalns ir astoņdesmit metrus virs jūras līmeņa. Aiz tā ir pakalnu grēda, kas ir divsimts metrus virs jūras līmeņa. Tieši šie pakalni un to filtrējošie slāņi dod spēku pazemes avotu ūdeņiem. Ejot uz šo stāvo pakalnu, kur senatnē esot bijusi virsaiša apmetne, redzams akmens krēsls, ko sauc arī par ķēniņa troni. Tiek uzksatīts, ka, ja uz šī troņa ieņem bērnu, tad viņš dzīvē kļūst par karavīru un viņam būs karavadoņa talants. Jāņos un zināmos vakaros šeit notiek dažādas auglības mistērijas.

 
04_downhill_trase_450
Latvijas downhill asociācijas Melnezera meža trase

Izveicīgos downhill braucējus darbībā var vērot:: http://youtu.be/0I8MgOqpTRg

Tiesa šobrīd trase oficiāli esot slēgta!

 
05_2015_Akmensegle_450
Akmensegle

Draņķozola apkaimē vērojami daudz īpatnējas daba formu veidojumi, saaugumi utml.

 
06_2015_Egles_saaugumi_450
Egle eglē

Draņķozola apkārtne.

 
07_2015_Drankozols_450
Draņķozols

Šādu Draņķozolu skatījām vēl pērngada “Āžu kalna Stirnu buks’2015″ skrējienā!

Tukuma pusē netālu no Engures šosejas, skaistajos, paugurainajos Raudas mežos dīvaina purva vidū ir uzkalns. Uz tā atrodas jau miris, daudzus gadsimtus vecs, ļoti resns ozols ar tumšu dobumu apmēram trīs metrus virs zemes; tas savus milzīgos, aplūzušos, sūnām un ķērpjiem apaugušos zarus spokaini pacēlis pret debesīm kā stiegrainas rokas. Ozols atrodams, ejot no Melnezera (ļoti dziļš meža ezers ar vairākiem dibeniem) pāri stāvajiem kalniem apmēram pusotru kilometru uz ziemeļiem.

Par Draņķozolu un tā noslēpumaini skaisto Āžu kalna apkārtni tiek stāsīti kādi pieci vilkaču stāsti un apmēram trīsreiz vairāk spoku stāstu. Bet visvairāk tiek pieminēts “vadātājs”: neskaitāmi sēņotāji, ogotāji un tūristi ir maldījušies līdz pagurumam, atkal un atkal neizskaidrojamā veidā nonākot atpakaļ pie minētā ozola un tad piedzīvojot bailes un izmisumu.
Draņķozols ir vismaz sešsimt gadu vecs, tas minēts jau XV. / XVI. gadsimta Tukuma miesta un apkārtējo baznīcu hronikās kā ļoti liels, pieaudzis ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi. Nav skaidrs, kāpec ticis izvēlēts tieši šis ozols, kas atrodas tik tālu no apdzīvotām vietām, dziļi mežā, purvu vidu. Dzimtbušanas laikā ozola zaros karušies lidz izmisumam novestie apkārtnes zemnieki, arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas vairākas mīklainas pašnāvības un cilvēku bezvēsts nozušanas.
Draņķozola apkaimē ir sastopams daudz retu, citur neredzētu augu un ziedu sugu, koki tur ir stipri veci, lieli, žuburaini. Vairākās vietās dažādu sugu koki saauguši kopā tik cieši, ka šķiet tie aug no vienas saknes. Vienviet kopīgā celmā saauguši pat trīs milzeņi – egle, priede un bērzs.

 
08_Āžu_kalns_450
Āžu kalns

Taku skrējienu seriāla “Stirnu buks” saknes meklējamas tieši ši paugura pakājē! Leģendārs un labi atpazīstams jau no iepriekšējā gada sacensībām. Āžu kalns ir jo īpaši iecienīts aktīvās atpūtas cienītāju vidū, skrējēji, orientieristi, moto un MTB braucēji, Geocaching slēpņotāji šeit ir bieži viesi. No Āžu kalna virsotnes paveras skats uz Durbes pili! Ja vien būs spēks atskatīties pēc kalnu karaļa sprinta posma…

 
09_2015_1_Cirulpurvins_450
Cīruļpurviņš

 
10_2015_2_Zirgezers_450
Zirgezers

Raudas meža masīvā starp Cīruļpurviņu, Āžu kalniem un Draņķozolu, stāvu pauguru un necaurejamu biezokņu ieskauts, dus Zirgezers. Tas ir neliels, ieapaļš meža ezeriņš ar diezgan tumšu, rūsainu ūdeni. Ezeriņa krasti ir biezi noauguši vecām eglēm, kuru nokarenie, ķērpjiem klātie zari pat gaišā dienas laikā met tumšas ēnas virs rāmā ūdens spoguļa. Tūlīt pie lielo egļu samudžinātajām saknēm sākas pieklājīgs dziļums.

Kad nostājas ezera krastos, dobji nodun zeme, jo zem saknēm ir tukša telpa un arī ūdens. Gluži kā tuvējā Melnezera tuvumā, šur un tur starp piekrastes saknēm atrodami vairākus metrus dziļi, ar ūdeni pildīti dobumi.

 
11_Jēkaba_grava_450
Jēkaba grava

Līdz Jēkaba gravai – vēl pavisam nesen iecienītai kalnu slēpošanas trasei – trase atvedīs tikai distances “Draņķozola lūsis” dalībniekus. No kalna virsotnes saskatāms Baltijas jūras līcis.

 
12_2015_Polu_kalns_450
Poļu kalns

Arī še vēl pirms 10 gadiem darbojās 2 kalnu slēpošanas trases ar 3 pacēlājiem. Šobrīd še palikusi vien vientulīga starta estakāde, un bijusī slēpošanas trase pārtapusi leknās ganībās. Stāvs noskrējiens – gan bukiem, gan lūšiem.

 
Leģendu Mednieki:: “Vilkatis”